Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk

Piekļūstamība

Klausies

Ieslēgt teksta izrunātāju

Fonta izmērs

Kontrasts

Izvēlne

Liela skautu grupa

Attēls - 1947

D
Digitāls saturs

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Bēgot no Padomju Savienības otrreizējās Latvijas okupācijas, 1944. gada 9. oktobra rītā visa Grīslīšu ģimene – tēvs Pēteris, māte Berta un es, 12 gadus vecs zēns, atstājām mūsu dzīvokli Priekulē, Liepājas apriņķī, un uzsākām savas bēgļu gaitas. Kā pilsētniekiem mums nebija nekādu transporta līdzekļu, bet kāds tēva darba biedrs, kuŗš brauca ar diviem zirgu pajūgiem, pusi no vieniem ratiem atvēlēja mūsu steigā līdzpaņemtajām mantām. Mūsu nodoms bija caur Lietuvu sasniegt Vāciju, tak 10. oktobra pēcpusdienā, pabraukuši garām Jēču krogam, dabūjām ziņu, ka Sarkanarmija pārrāvusi fronti un – gandrīz degunu priekšā – arī mūsu tālāko ceļu. Steigšus griezām zirgus apkārt un pa mazākiem ceļiem pēc divām dienām iebraucām Pērkones priedēs, bet 31. oktobra vakarā devāmies trimdā – ar Argentīnas kuģi "Mar del Plata” no Liepājas uz Gotenhafenu Vācijā un 8. novembrī uz caurlaides un sadales nometni Rozenbergā, Vācijas Augšsilēzijā (tagadējā Olesno, Polijā). Tur mūsu ģimeni 20. novembrī iedalīja vāciešu sastādītajā 32 cilvēku lielajā latviešu darba grupā "Baukommando Becker”. Vispirms to nosūtīja uz Bunclavu (tagadējo Boleslawiec, Polijā). Grupas 15 vīrieši tur strādāja "Bunzlauer Holzindustrie Hubert Land" uzņēmumā. Dzīvojām strādniekiem uzceltajās koka barakās fabrikas teritorijā, kur bez mums mita arī franču strādnieki – vīrieši. 1945. gada 10./11. februāra naktī, kad krievu armija straujā izrāvienā bija pietuvojusies Bunclavai jau nepilna puskilometra attālumā, mēs nakts tumsā – pa galvu, pa kaklu – vēl paspējām laimīgi aizbēgt, kaut lielajā steigā dabūjām atstāt gandrīz pusi no savām Latvijas mantām. Grupas nākamais darba norīkojums bija Drēzdenē, bet, kad šo mākslas un kultūras pilsētu angļi un amerikāņi 13. un 14. februārī – atkal mūsu degunu priekšā – savos uzlidojumos ar degbumbām pārvērta liesmu un drupu jūŗā, mēs 17 dienas pavadījām vilciena preču vagonā, uz staciju platformām un braukājot uz priekšu un atpakaļ, līdz 2. marta nonācām Leipcigā-Paunsdorfā. Dzīvojām "Lager Stadtrand" koka barakās, kur bez mums atradās arī poļu un krievu strādnieki – vīrieši, kas, tāpat kā 15 latvieši, strādāja "Chn. Mansfeld" mašīnu fabrikā. Šeit piedzīvojām lielo amerikāņu uzlidojumu, kas gandrīz visu Paunsdorfu pārvērta drupu kaudzē, pie kam pirmo bumbu rinda krita – vēlreiz mūsu degunu priekšā – otrpus ielai no mūsu barakas. 18. aprīlī šeit sagaidījām ASV 1. armiju, tas komandiera ģenerāla Kortnija Hadžesa vadībā. Tak uzzinājuši, ka Tīringas un Saksijas apgabali, ieskaitot Leipclgu, pēc amerikāņu un krievu nolīguma tiks atdoti PSRS rokās, 16. jūnija rītā divās kravas automašīnās atstājām Leipcigu un, dodoties ziemeļrietumu virzienā, nonācām Braunšveigā, kur 17. jūnija vakarā uzsākām savas DP nometņu gaitas – vispirms "Broitzemer" ielas koka barakās, kur lietus laikā jumts tecēja kā no lejamkannas, bet skaidrās naktīs varēja skaitīt zvaigznes. No 29. augusta līdz 4. septembrim visus latviešus pārvietoja uz Rosalies Kaserne – bijušajām vācu armijas kazarmām pilsētas dienvidaustrumu nomalē. Trīsstāvu mūra ēkās bez latviešiem tur dzīvoja ari nedaudz igauņu un lietuviešu, bet visvairāk ukraiņu. Šeit pabeidzu latviešu tautskolu un iesāku ģimnāzista gaitas, uzsāku savu skautošanu – Valmieras 47. skautu vienībā, bet, tai izbeidzot darbību, – Gaŗezera 89. jūras skautu vienības Hallendorfa skautu pulciņā Braunšveigā, būdams Briežu kopa apakškopnieks, vēlāk Vilku kopa kopnieks. Spēlēju teātri, dejoju tautasdejas, dziedāju korī, sportoju, 15 gadu vecumā sāku rakstīt trimdas latviešu presē un publicēt savas dzejas, kā arī apzināt, sakopot un vēlāk arī publicēt trimdas latviešu vieglatlētu labāko sasniegumu statistikas, ko daru vēl šodien, 2007. gadā. Ar pēkšņu angļu militārās pārvaldes rīkojumu Rozālijas kazarmu latviešus 1948. gada 25. oktobrī pārvietoja uz bijušajām vācu jūras spēku kazarmām Zengvardenē pie Vilhelmshafenas. Tur vienstāva mūra ēkās dzīvoja tikai latvieši. Es mācījos Kārļa Skalbes ģimnāzijā, skautoju Ventas 10. skautu vienībā, spēlēju teātri, dziedāju korī un rosīgi sportoju. 1949. gada 6. jūnijā kļuvu trimdas latviešu jaunatnes rekordists 60 m skrējienā, to veicot 7,6 sekundēs, skrienot basām kājām akmeņogļu izdedžu klātā futbola laukumā. Zengvardeni pārkārtojot par izceļotāju transītnometni, 1949. gada 4. novembrī mūs pārcēla uz Oldenburgas Omstedes DP nometni, kur dzīvošana bija kādreizējās kaŗa gūstekņu nometnes koka barakās. Mācījos Rūdolfa Blaumaņa ģimnāzijā, dziedāju kori, sportoju, biju Oldenburgas latviešu jaunatnes pašdarbības kopas mēnešraksta "Kalna kāpējs” atbildīgais redaktors un Latviešu sporta sekretariāta trimdā un LSPL oficiôza, sporta mēnešraksta "Latviešu sports” Lielbritānijas/ Vācijas redaktors. 1951. gada 2. janvārī visa Grīslīšu ģimene devāmies tālākā trimdā un 13. janvāra rītā ar ASV kuģi "General Stewart” ieradāmies Ņujorkā, ASV. Sākās jauns mūsu dzīves posms."

Liela skautu grupa Straumēnu nometnē Hallendorfā (angļu zonā) 1947. gada rudenī Braunšveigas nometnes Valmieras 47. skautu vienības skautu pulka apciemojuma laikā. Grupā ir gan Valmieras 47. vienības skauti, gan arī Gaŗezera 89. jūras skautu vienība no Straumēnu nometnes.

Grupa zēni un pieaugušie skautu formās.

Lasīt vairāk
Oriģināla radīšanas datums:
1947
Oriģināla glabātājs:
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla identifikators:
LPplgD2022.991
Tips:
Fotogrāfija
Resursa virstips:
Attēls
Apjoms:
1 fotogrāfija
Izcelsme:
Gundārs Grīslītis
Vieta:
Vācija

Autortiesības

Ir aizsargāts ar autortiesībām

Piekļuves tiesības

Pieejams tīmeklī

Atvērt saistītā resursā

Digitālo objektu krātuve