Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk

Piekļūstamība

Klausies

Ieslēgt teksta izrunātāju

Fonta izmērs

Kontrasts

Izvēlne

Bloku dzīvojamās ēkas ar priedēm

Attēls - 1949

D
Digitāls saturs

Vitauta Vītoliņa atmiņu stāsts - Vītoliņu ģimenei; vecākiem – Jānim un Olimpiādei un dēliem Elmāram, Vitautam un Gunāram bēgļu gaitas sākās 1944. gada jūnija. Es tad biju tikai 8 gadu vecs, Elmārs (12) un Gunārs (6), kad mēs atstājām mūsu mājas Viļānos, Latgalē, lai izvairītos no Padomju Savienības kaŗaspēka otrās okupācijas. Sarkanās armijas pirmā okupācijas laikā (1940-41) mans tēvs, Jānis Vītoliņš, vienreiz jau bija piedzīvojis čekas apcietinājumu un ieslodzījumu, no kuŗa viņš kaut kādā veidā izbēga. Apcietinājums bija sakarā ar mana tēva dienestu Latvijas armijā, Rēzeknē, kur viņš bija virsnieku vietnieks 9. kājnieku pulkā. Protams, viņš tādu likteni negribēja otro reizi piedzīvot un negribēja arī apdraudēt visu savu ģimeni, tādēļ bija jāsāk visiem doties bēgļu ceļā. Mūsu trimdas ceļa gaitas aizveda mūs vispirms uz Vidzemi, Siguldas apkārtnē, bet Sarkanai armijai tuvojoties, beidzot zirgu pajūgos 1944. gada septembra beigās aizbraucām uz Liepāju. No Liepājas ar kuģi aizbraucam uz Vācijas ostas pilsētu - Dancigu (Danzig) kuŗas nosaukums tagad ir Gdansk. No turienes kaŗa laikā devāmies tālāk uz bēgļu nometni Pozenē (Posen) (Poznan) Polijā. Vēlāk nokļuvām mazā pilsētiņā Rehau, Vācijā, tuvu pie Čehoslovākijas robežas. Mūsu tēva galvenais nolūks bija tikt tālāk prom no austrumu frontes un no Sarkanās armijas. Tur mēs nodzīvojām līdz kaŗa beigām, 1945. gada maijam, un bijām ļoti laimīgi, ka to pilsētiņu iekaroja un okupēja amerikāņu armija, nevis PSRS kaŗaspēks, jo tad jau noteikti sarkanarmieši mūs būtu aizveduši atpakaļ uz okupēto Latviju, ar ilgāka laika piestāju kādā Sibīrijas vergu nometnē. Pēc kaŗa rietumvalstu sabiedrotie (ASV, Anglija, Francija) 1945. gadā nodibināja bēgļu nometnes (Displaced Persons camps) Vācijā, kuŗas pārvaldīja UNRRA. Mēs ar pāris citām latviešu ģimenēm aizbraucam uz dīpīšu (DP) nometni amerikāņu zonā - Kaselē. Kaseles DP nometnē mēs visi (tēvs, māte, trīs dēli) dzīvojām vienā mazā istabiņā 4 gadus, no 1945. līdz 1949. gadam. Pēc tam mūs pārvietoja uz DP ometni Karlsruē (Karlsruhe), jo Kaseles nometne tikta likvidēta. Karlsrues nometne nodzīvojām nepilnu gadu, jo 1950. gada februārī izbraucām uz ASV, no Brēmerhāfenas ar militāro transporta kuģi USS General Black un ieradāmies Ņujorkas ostā 1950. gada 19. februārī. No Ņujorkas tai pašā dienā braucām ar vilcienu uz mazu pilsētu, Dunn, Ziemelkarolīnā, kur mūsu tēvam bija solīts darbs lielā dārzniecībā un apmešanās vieta mūsu ģimenei. Mēs tur nodzīvojām apmēram 14 mēnešus. 1951. gada aprīlī atstājām Ziemeļkarolīnu un atbraucām uz Detroitu, Mičigānā, kur mēs iesaistījāmies mazajā (tai laikā) latviešu emigrantu sabiedrībā.

Trīsstāvu bloku dzīvojamās ēkas ar priedēm Karlsrūes nometnē (amerikāņu zonā) 1949. gada vasarā. Priekšplānā kreisajā pusē ir zems akmens mūris.

Lasīt vairāk
Oriģināla radīšanas datums:
1949
Oriģināla glabātājs:
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla identifikators:
LPplgD2022.3096
Tips:
Fotogrāfija
Resursa virstips:
Attēls
Apjoms:
1 fotogrāfija
Izcelsme:
Vitauts Vītoliņš
Vieta:
Amerikāņu zona; Karlsrūe (Karlsruhe); Karlsrūe (Karlsrue; Karlsruhe); Vācija

Autortiesības

Ir aizsargāts ar autortiesībām

Piekļuves tiesības

Pieejams tīmeklī

Atvērt saistītā resursā

Digitālo objektu krātuve