Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk

Piekļūstamība

Klausies

Ieslēgt teksta izrunātāju

Fonta izmērs

Kontrasts

Izvēlne

Ģimnāzijas beigšanas mielasts

Attēls - 1949

D
Digitāls saturs

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Biju 12 gadu vecs, kad 1944. gada 28. septembrī kopā ar vecākiem Jāni un Zoju un māsu Irēni pametu mūsu vasaras mājas "Rožkalnus” skaistā Gaujas lejā netālu no Siguldas. Bija pēdējais laiks, jo varējām jau dzirdēt tuvojošās frontes trokšņus. Vācu karaspēks atkāpās par visiem galveniem lielceļiem, tamdēļ bēgļu kolonnas uz Rīgu novirzīja uz smilšainiem sānceļiem gar Gauju. Pazīdami apvidu, triju dienu laikā mēs tomēr kaut kā aizkūlāmies līdz Rīgai un sasniedzām mūsu mājas Āgenskalnā, Meža ielā 4-15. Brālis Juris (17), kurš bija iesaukts Latviešu Leģionā augusta sākumā, bija jau kaut kur Čehoslovākijā un vēlāk, 1944. g. janvārī, krita Padomju Savienības armijas gūstā; pēc gūsta viņš atgriezās Latvijā, kur mira 35 gadu vecumā. Savukārt, mana vecākā, jau pieaugušā māsa Ariadne evakuējās uz Poliju. 1944. gada 3. oktobrī, tas ir, tikai 10 dienas pirms Rīgas krišanas Padomju Savienības rokās, kad bijām pārdevuši savu zirgu un divas govis, mēs ar savām mantiņām kāpām vācu armijas transporta kuģī "Donau". Bija drūms un lietains rudens vakars, kad kuģis tumsā atstāja Rīgas ostu. Atejot no krasta un virzoties pa Daugavas grīvu uz leju, uz kuģa klāja atskanēja skaists patriotisku dziesmu klāsts, kurš padarīja šķiršanos no dzimtenes mazliet panesamāku. Izrādījās, bēgļu starpā bija Rīgas Radiofona koris "Tēvija". Pēc divām dienām ieradāmies Gottenhafenā (tagad Gdyn), Polijā. Ostā mūs sagaidīja vilcieni, kas veda bēgļus ar visu bagāžu tālāk iekšzemē, caur Poliju uz Minheni. Vilcienā pavadījām četras dienas ar pirmo piestāju Pozenē, kur mums izsniedza karstu zupu. Pēc tam caur Drēzdeni, Kemnicu, Cvikavu, Nirenbergu un Rēgensburgu traucāmies uz dienvidiem. Beidzot piektās dienas rītā nonācām "Dachau-Rotschweige" bēgļu tranzīta nometnē pie Minhenes. 1944. gada 17. novembrī mūsu ģimene, kopā ar grupu citu latviešu, tika pārvietota no Dahavas uz munīcijas fabrikas darba nometni: Muna-Strass pie Neu Ulmas. Muna-Strass nometnē piedzīvojām vairākus netiešus uzlidojumus, bet 1945. g. 11. aprīlī Muna smagi cieta no tieša uzbrukuma. Pēc tam tās pārvalde visus brīvprātīgos un spaidu strādniekus, kā arī vācu darba dienesta piederīgos atlaida. Mums laimējās atrast pajumti pie labiem vāciešiem trīs km attālajā nelielajā Silheima's ciemā. Tur, 1945. gada 8. maijā, mēs sagaidījām Otrā Pasaules kaŗa beigas (nu jau Amerikāņu zonā) tieši manas mātes dzimšanas dienā. Pēc tam pagāja vēl trīs mēneši, kamēr mēs atkal nokļuvām bēgļu, t. i. DP (displaced persons), nometnē Kleinkecā un Apvienoto Nāciju bēgļu aprūpes organizācijas -- UNRRA’s -- gādībā. Kleinkecas DP nometnē Orleānu ģimene ievācās 1945. gada 16. augustā un tur nodzīvoja līdz 1950. gada februāra beigām, kad nometni likvidēja. Vienu daļu no mums pārcēla uz Memmingenas Latviešu Nometni -- Fliegerhorst, bet otru uz Leipheimu, bijušo nelielo vācu gaisa spēku bāzi autobāna malā. Nodzīvojis pāris nedēļas Memmingenā,18 gadu vecumā es iestājos melno – Amerikāņu armijas darba -- rotā, Manheimā : [7566 Labor Service Co. (Dump Truck)], kur nostrādāju piecus gadus -- līdz 1956. g. maijam. Jaunākā māsa Irēne 1948. gadā izceļoja uz Kanādu, bet vecākā -- Ariadne, kuŗa bija salaulājusies 1944. g. Ziemsvētkos ar leģionāru Pauli Dzintaru, laimīgā kārtā, atrada viņu tūliņ pēc kaŗa beigām Ziemeļvācijā. Līdz izceļošanai uz ASV 1951. gadā viņi abi kopā ar dēlēnu Valdi pavadīja savus dīpīšu gadus angļu zonā -- Grēvenē un Libeckā. Es apprecējos, vēl Vācijā esot, un kopā ar sievu arī pievienojos viņiem 1956. gadā. Mūsu vecāki Jānis un Zoja Orleāni ieceļoja ASV 1958. gadā. Tai laika mēs bijām apmetušies Dzintaru ģimenes tuvumā – Dienviddakotā, izņemot māsu Irēni, kuŗa kopā ar vīru palika uz dzīvi Kanādā."

Viesi pie svētku galda ģimnāzijas beigšanas mielastā Ausmas nometnē Kleinkecā (amerikāņu zonā) 1949. gada pavasarī. Cilvēki vairākās rindās iekštelpās, aiz galda, pirmā rinda sēž. Uz galda ir trauki ar ēdieniem. Aizmugurē, labajā pusē, ir logs. Pirmajā rindā, no kreisās Gunārs Bilsens, Mārtioņš Soste (ģimnāzijas direktors), ? Soste (vācu valodas skolotāja), Berta Stakle (matemātikas skolotāja), Nora Klīve (latviešu valodas skolotāja), ? Ansona (vēstures skolotāja), ? Sniķere (anglu valodas skolotāja), Ērika Brasilis un Juris Dragūns. Aizmugurē stāv, no kreisās: E. Putniņš (mācītājs), Ilga Soste, Jānis Bumbērs, ? Bumbērs (fizikas skolotājs), ? Kresse, ? Lemberga (angļu valodas skolotāja), Gļebs Mamatovs, Ēriks Krūmkalns, Jānis Dzenis, Oļģerts Gunārs Orleāns, Andrejs Mierkalns un Larisa Zviedre. Par šo gadījumu Oļģerts Gunārs Orleāns stāsta: "Mani draugi Gunārs un Ēriks beidza ģimnāziju, un es biju uzaicināts viņu beigšanas svinībās. Es biju beidzis ģimnāzijas otro klasi. Rudenī, izceļošanas izredzēm zūdot, es iestājos "melno” vienībā un eventuāli vidusskolas diplomu tomēr ieguvu, un pēc gadiem arī beidzu universitāti."

Lasīt vairāk
Oriģināla radīšanas datums:
1949
Oriģināla glabātājs:
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla identifikators:
LPplgD2022.2060
Tips:
Fotogrāfija
Resursa virstips:
Attēls
Apjoms:
1 fotogrāfija
Izcelsme:
Oļģerts Gunārs Orleāns
Vieta:
Amerikāņu zona; Kleinkeca (Kleinkötz); Ausmas nometne (Kleinkeca, Kleinketza) (Kleinkötz); Vācija

Autortiesības

Ir aizsargāts ar autortiesībām

Piekļuves tiesības

Pieejams tīmeklī

Atvērt saistītā resursā

Digitālo objektu krātuve